Ieva Rosne

  Maijā tika aizvadītas trīs intensīvas un piesātinātas darba dienas Islandē, piedaloties The Nordic Network of Disability Research konferenc. Pirmo reizi piedalījos zinātniskajā konfernecē, bet tā kā studēju Latvijas Mākslas akadēmijas dokotrantūrā, šis ir obligāts priekšnoteikums, lai varētu aizstāvēt doktora disertāciju.   Islandē gan lasīju referātu, daloties savā pieredzē veidojot FAVEO nodarbinātības modeli, gan noklausījos neskaitāmus referātus par cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu un nodarbinātību no Skandināvijas vadošajiem pakalpojumu sniedzējiem un zinātniekiem nonācu pie vairākiem secinājumiem. 1. Terminoloģija. Visur plaši izmanto terminu intelektuāla invaliditāte (intelectulal disability) vai runājot par intelektuālās attīstības traucējumiem vai mentāla invaliditāte (mental disability), runājot par psihiskām saslimšanām Latvijā izmantotais apzīmējums “garīga rakstura traucējumi” pat ultra iekļaujošajiem un tolerantajiem skandināviem lika izbrīnā saraukt uzacis...

Veselas un attīstītas sabiedrības viena no pazīmēm ir iekļaujoša un empātiska attieksme pret cilvēkiem, kuriem, iespējams dzīvē paveicies mazāk . Tā tas ir un tā tam būtu jābūt, to neviens nevar noliegt un it kā tas nav pat daudz prasīts, vai ne?     Tāpēc vajag sniegt atbalstu un ieviest mehānismus, un, lai būtu pavisam droši, ka visi tiks iekļauti un integrēti, neviens netiks aizmirsts,   šos jautājumus jau gadu desmitiem regulē dažādi normatīvie akti, kas balstīti visā pasaulē atzītās patiesībās. Tie tiek atkal un atkal iekļauti politiskajās vadlīnijās.   Pie šiem jautājumiem kopš Latvijas neatkarības atgūšanas aktīvi strādā neskaitāmas valsts un pašvaldību iestādes , kuru nosaukumos lepni virknējas tādi vārdi kā integrācija, labklājība, sabiedrība, nodarbinātība.   Lai vēl labāk varētu realizēt uzstādītos mērķus regulāri tiek veikti pētījumi, rakstītas atskaites un izdoti bukleti. Tiek organizētas diskusijas un konferences, kurās vadošie nodaļu...

Viņam ir 22 gadi, viņš ir stalts jaunietis pašā spēku plaukumā. Viņam visu dienu jāpaliek mājās, bet viņš nevar palikt viens. Viņam ir smagi intelektuālās attīstības traucējumi. “Mammu, uz kurieni mēs šodien varētu aizbraukt, ko mēs šodien darīsim, mammu, aizbrauksim uz skolu…?.”   jautājumi katru dienu birst kā no pārpilnības raga, tikai atbilžu nav.   Nīkstot bezdarbībā jaunieša mentālā veselība pasliktinās, iezīmējot nākotnes perspektīvas drūmos toņos. Oficiālie dati liecina, ka Latvijā ir vismaz 27870 cilvēki ar   invaliditāti ar GRT [1] , no kuriem nav   nodarbināti 85,5 %   tātad 23 700 cilvēki, savukārt   77% no šo cilvēku kopējā skaita   dzīvo ģimenēs. [2] [3] Cilvēki ar GRT   ir termins ar kuru tiek apvienotas divas lielas un ļoti dažādu cilvēku grupas, iekļaujot gan cilvēkus ar psihosociāliem traucējumiem (kā šizofrēnija, depresija, bipolāri traucējum i u.c.), gan cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem...

   Par valsts ierēdņiem. Marta vidū vērsos ar iesniegumu pie Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja lūdzot atbildēt uz vairākiem konkrētiem jautājumiem. Pēc neilga laika saņēmu atbildi, ka mans iesniegums pāradresēts Labklājības ministrijai. Vakar saņēmu atbildi. Nolēmu publicēt visu tekstu, jo tas nenoliedzami raksturo valsts pārvaldes birokrātiskā aparāta gadiem piekoptās komunikācijas formas stilu. "Saeimas S ociālo   un darba lietu komisjas priekšsēdētājam Andrim Skridem Andris.skride@saeima.lv Ievas Rosnes 15.03.2021. Iesniegums. Mans vecākais dēls ir 21 gadu vecs. Viņam ir smagi garīga rakstura traucējumi, tāpēc noteikta 1. grupas invaliditāte. Viņš saslima 5 gadu vecumā, un kopš tā laika esmu darījusi visu, kas bijis manos spēkos, lai tiktu uzlabota viņa veselība, attīstītas nepieciešamās iemaņas un prasmes. Cerēju, ka viņš varēs dzīvot patstāvīgi, nebūdams ne no viena atkarīgs. Daudz ko izdevās panākt un izmainīt, bet diemžēl šobrī...