Par valsts ierēdņiem.
Marta vidū vērsos ar iesniegumu pie
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja lūdzot atbildēt
uz vairākiem konkrētiem jautājumiem. Pēc neilga laika saņēmu atbildi, ka
mans iesniegums pāradresēts Labklājības ministrijai. Vakar saņēmu
atbildi. Nolēmu publicēt visu tekstu, jo tas nenoliedzami raksturo
valsts pārvaldes birokrātiskā aparāta gadiem piekoptās komunikācijas
formas stilu.
"Saeimas Sociālo un darba lietu komisjas priekšsēdētājam
Andrim Skridem
Andris.skride@saeima.lv
Ievas Rosnes
15.03.2021.
Iesniegums.
Mans vecākais dēls ir 21 gadu vecs. Viņam ir smagi garīga rakstura traucējumi, tāpēc noteikta 1. grupas invaliditāte. Viņš saslima 5 gadu vecumā, un kopš tā laika esmu darījusi visu, kas bijis manos spēkos, lai tiktu uzlabota viņa veselība, attīstītas nepieciešamās iemaņas un prasmes. Cerēju, ka viņš varēs dzīvot patstāvīgi, nebūdams ne no viena atkarīgs. Daudz ko izdevās panākt un izmainīt, bet diemžēl šobrīd pienācis laiks atzīt, ka pilnīgi patstāvīgu dzīvi viņš nevarēs dzīvot nekad. Šobrīd puika mācās skolā bet tur rit pēdējais gads. Kas būs tālāk – nav skaidrs. Vēl vairāk nav saprotams kāds liktenis manu bērnu sagaida tad, kad mēs ar viņa tēvu vairs nevarēsim par viņu parūpēties.
Diemžēl šobrīd Latvijā joprojām vienīgā iespēja[1] viņam ir ar laiku tikt ievietotam kādā no Valsts sociālās aprūpes centriem,[2] lai gan institucionālā aprūpe Eiropas līmenī jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem tikusi atzīta par arhaisku, necilvēcīgu[3] un valsts budžetam nelietderīgu. Uz institucionālas aprūpes nelietderību norāda gan Eiropas Komisija, gan Labklājības ministrija[4],
Latvijā kopš 2015. gada uzsākts deinstitucionalizācijas projekts (DI), tomēr tajā iesaistīto cilvēku skaits ir nepiedodami mazs. Pēc Labklājības ministrijas sniegtās informācijas, DI projekta ietvaros sociālo pakalpojumu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem plānots nodrošināt ar 2092 vietām (t.sk.grupu dzīvokļi ar 626 vietām). [5]. Latvijā dzīvo aptuveni 22000[6] cilvēki, kuriem, darba ekspertīzes ārstu komisija (DEĀK) piešķīrusi 1. un 2. grupas invaliditāti GRT. Izvērtējot šo cilvēku vajadzības un veselības stāvokli, būtu jānosaka nepieciešamā atbalsta līmenis visiem šiem cilvēkiem. Savukārt aptuveni 4500[7] personas uzturas institūcijās. Kopš 2015. gada DI ietvaros no visiem 4500 cilvēkiem, kuri dzīvo VSAC, "dzīvi sabiedrībā" uzsākuši 67 cilvēki.[8] Uz to, ka DI process notiek pārāk lēni, tāpat kā uz to, ka tajā iesaistīts pārāk mazs cilvēku skaits, norāda arī tiesībsargs.[9] Lēnajā DI ieviešanas gaitā bieži tiek vainota pašvaldību politiķu negatīvā attieksme un iedzīvotāju protesti pret sabiedrībā balstītu pakalpojumu ieviešanu viņu dzīves vietu tuvumā.[10] Konvencijas par invalīdu tiesībām 8. pantā Par izpratnes veidošanu skaidri definēts, ka: "dalībvalstis apņemas veikt tūlītējus, efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai visā sabiedrībā veidotu izpratni par personām ar invaliditāti un veicinātu personu tiesību un cieņas ievērošanu.[11] " Kopš konvencijas ratificēšanas pagājuši 11 gadi. Tās 2. pants nosaka, ka tās ieviešanu Latvijā koordinē Labklājības ministrija. Ko ministrija šo vienpadsmit gadu laikā, kopš konvencijas ratificēšanas, ir reāli paveikusi, lai veicinātu sabiedrības izpratnes veidošanos, nav skaidrs.
Tāpat nav saprotams, kas tiek darīts, lai sniegtu personām ar smagu un ļoti smagu invaliditāti iespējas apgūt viņu individuālajām spējām piemērotas iemaņas un prasmes, kas nepieciešamas lai atvieglotu vienlīdzīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē - tiek norādīts, ka šādu iespēju sniedz SIVA,[12] tomēr tur nekādas apmācību programmas cilvēkiem ar ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem netiek nodrošinātas.[13].
DI procesa ietvaros konstatējama vēl kāda problēma - iespēja dzīvot sabiedrībā tiek dota tiem, “kuriem veselības stāvoklis to atļauj[14]”, kuri “izteiks vēlmi tajā piedalīties” tādejādi ar šo jau sākotnēji no sociālā atbalsta saņēmēju loka tiek izslēgta liela cilvēku grupu - tā kurai šie pakalpojumi vajadzīgi visvairāk, ignorējot iemeslu kādēļ cilvēki nevar patstāvīgi iekļauties sabiedrībā – viņiem ir garīga rakstura traucējumi. Turklāt šāds apgalvojums ir klaji diskriminējošs un pretrunā ar ANO Konvenciju par invalīdu tiesībām kur skaidri teikts, ka: “Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē.[15]”
Tomēr, lai gan jau 2012. gadā Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs norādīja, ka personu ievietošana sociālās aprūpes institūcijā pārkāpj viņu tiesības dzīvot sabiedrībā, [16] šobrīd Labklājības ministrija vēl nav pat noteikusi konkrētu termiņu kurā tiks pārtraukta jaunu klientu ievietošana VSAC,[17] nemaz nerunājot par pilnīgu atteikšanos no institucionālās aprūpes Latvijā. Tiek norādīts, ka
“vajag nodrošināt pietiekamu plašu un daudzveidīgu sociālo pakalpojumu klāstu visā valsts teritorijā, vienlaicīgi nodrošinot profesionāla, apmācīta personāla pieejamību, īpaši personām ar ļoti smagiem garīga rakstura un multipliem traucējumiem.[18]”
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, lūdzu sniegt man informāciju:
1. Vai ir skaidri definēts plāns par to kā un kad paredzēts nodrošināt “plašo un daudzveidīgo sociālo pakalpojumu klāstu visā valsts teritorijā” – kādā termiņā un kas tiks ieviests, kā tas darbosies un kāds būs finansēšanas mehānisms.
2. Kas konkrēti šobrīd tiek darīts, lai sabiedrībā balstīti pakalpojumi (specializētās darbnīcas, grupu mājas, dienas centri) būtu pieejami visiem cilvēkiem ar ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem.
3. Vai ir izstrādātas skaidras un saprotamas vadlīnijas par to kāda ir pakalpojumu specifika kas vajadzīga cilvēkiem ar ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem, lai sniegtu atbildīgajām iestādēm izpratni par šo personu individuālajām vajadzībām.
4. Kas tiek darīts, lai nodrošinātu cilvēkiem ar ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem pieeju profesionālajai apmācībai un tālākizglītībai, dodot iespēju apgūt sociālās un praktiskās iemaņas, kas nepieciešamas lai atvieglotu vienlīdzīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē.
5. Vai ir definēts konkrēts ilgtermiņa mērķis cik ilgā laikā paredzēts atteikties no institucionālās aprūpes un vai ir skaidri saprotams kā notiks pāreja, it īpaši cilvēkiem ar ļoti smagiem un smagiem garīga rakstura traucējumiem.
Esmu gatava piedalīties komisijas sēdē, kurā tiktu skatīti jautājumi par DI.
Ar cieņu, Ieva Rosne"
Atbildē saņēmu lūk ko:
Uz 17.03.2021. Nr. 142.9/9-29-13/21
Ievai Rosnei
Informācijai:
Latvijas Republikas Saeimas
Sociālo un darba lietu komisijai
Par deinstitucionalizācijas īstenošanu
Labklājības ministrija Latvijas Republikas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas uzdevumā ir iepazinusies ar Jūsu iesniegumu un sniedz šādu viedokli.
Jautājumā par sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu klāsta paplašināšanu informējam, ka laikā līdz 2022. gada beigām personām ar garīga rakstura traucējumiem ir plānots attīstīt 151 sociālo pakalpojumu sniedzēju ar 2092 klientu vietām, tajā skaitā 57 dienas aprūpes centrus ar 959 vietām, 53 grupu mājas (dzīvokļus) ar 626 vietām, 33 specializētās darbnīcas ar 488 vietām, 8 atelpas brīža pakalpojumus ar 19 vietām. Plānoto pakalpojumu sniedzēju teritoriālais izvietojums ir redzams kartē, kas pieejama https://www.lm.gov.lv/lv/aktualitates-5.
Šobrīd ir izveidots un reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā 21 no plānotajiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Ir izveidoti 9 dienas aprūpes centri, 6 specializētās darbnīcas un 6 grupu dzīvokļi kopumā 12 pašvaldībās – Valmieras pilsētā, Jelgavas, Ozolnieku, Rundāles, Lubānas, Naukšēnu, Priekuļu, Valkas, Daugavpils, Saldus, Ilūkstes un Ludzas novados. Papildus tam sociālo pakalpojumu sniedzēji tiek veidoti no jauna un darbojas arī ārpus deinstitucionalizācijas projektiem.
Līdz 2021. gada beigām ar deinstitucionalizācijas projektu finansējumu tiks izveidoti vēl 70 sociālo pakalpojumu sniedzēji, bet 2022. gadā - 60. Pēc jaunās sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveides, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem pieejamais pakalpojumu klāsts būs būtiski paplašināts.
Laikā līdz 2023. gada beigām izveidoto pakalpojumu finansēšanai būs pieejams Eiropas Sociālā fonda finansējums, pēc tā beigām pakalpojumus turpinās finansēt pašvaldība daļā gadījumu, saņemot atbalstu no valsts budžeta.
Lai pilnveidotu sociālo darbu ar personām ar garīga rakstura traucējumiem, t.sk. ļoti smagiem traucējumiem, 2019. gadā Eiropas Sociālā fonda projektā “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās” tika izstrādāts metodiskais materiāls sociālajam darbam ar personām ar garīga rakstura traucējumiem[1], kā arī veikta sociālo darbinieku apmācība. Lai gan metodika tika izstrādāta pašvaldību sociālo dienestu sociālajiem darbiniekiem, tā ir izmantojama un arī apmācības ir pieejams arī citu sociālo pakalpojumu sniedzēju speciālistiem.
Jautājumā par ilgtermiņa mērķiem informējam, ka šobrīd nav noteikts konkrēts datums, līdz kuram ir paredzēts atteikties no institucionālās aprūpes. Tas būs iespējams tikai tad, kad sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu klāsts būs pietiekami plašs, t.sk. pieejams cilvēkiem ar ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem.
Esošie deinstitucionalizācijas projekti uzlabo sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību, bet nenodrošinās visu vajadzību apmierināšanu. Tāpēc šādu pakalpojumu attīstība joprojām ir viens no svarīgākajiem mērķiem sociālo pakalpojumu sistēmas pilnveidošanā. Arī turpmākajos gados būs pieejams ES fondu finansējums, lai veidotu arvien pieejamākus, individuālajām vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus cilvēkiem, kuriem ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt gan funkcionālo traucējumu, gan vecuma dēļ, īpašu uzmanību pievēršot cilvēkiem ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem.
|
Valsts sekretārs |
|
I.Alliks |
DOKUMENTS PARAKSTĪTS ELEKTRONISKI AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU UN SATUR LAIKA ZĪMOGU
Komentāri
Ierakstīt komentāru