Par sociālo pakalpojumu (ne)pieejamību un deinstitucionalizāciju Latvijā. Ieskats realitātē.
Mans vecākais dēls Kristers ir 21 gadu vecs. Viņam ir smagi garīga rakstura traucējumi, tāpēc noteikta 1. grupas invaliditāte. Viņš saslima 5 gadu vecumā, un kopš tā laika esmu darījusi visu, kas bijis manos spēkos, lai tiktu uzlabota viņa veselība, attīstītas nepieciešamās iemaņas un prasmes. Cerēju, ka viņš varēs dzīvot patstāvīgi, nebūdams ne no viena atkarīgs. Daudz ko izdevās panākt un izmainīt, bet diemžēl šobrīd pienācis laiks atzīt, ka pilnīgi patstāvīgu dzīvi viņš nevarēs dzīvot nekad. Ko darīt tad, kad atsāksies darbs klātienē? Puiku atstāt vienu mājās nedrīkst, kur nu vēl uz visu dienu - viņš var sevi savainot vai neadekvāti noreaģēt kādā situācijā. Līdz ar to aktualizējas vēl kāds jautājums: kas notiks ar Kristeru, kad mēs ar viņa tēvu sēdēsim uz mākoņa maliņas, kājas šūpodami? Jautājumu, kuru esmu sev uzdevusi jau kopš laika gala, vairs nevar aizdzīt tālākajā domu apcirknī, liekot tam apklust ar tik mānīgi nomierinošo: kuš, kuš, vēl jau ir laiks. D