Ieva Rosne

  Par Valsts sociālās aprūpes centriem Latvijā.    “Kamēr personāls metāla bļodas ar ēdienu liek uz galda, klienti atrodas aiz telpas durvīm, pēc tam personāls durvis atver un aicina klientus pie galda. Novērots, ka klienti skriešus metas pie galda un steigā sāk ēst. Ēdiena porcijas vizuāli ir nelielas un klienti cenšas paņemt citu klientu ēdienu – tas liecina, ka klienti iespējams nav apmierinājuši izsalkumu. Vairākiem klientiem novērojams nesamērīgi ātrs ēšanas temps. Šāda sasteigta ēšanas procesa rezultātā novērots, ka klienti regulāri atrij ēdienu, un tad atkārtoti to košļā un apēd otrreiz.” Un vēl, un vēl, un vēl. Lapaspusēm un lapaspusēm tiek aprakstīts, kādos apstākļos cilvēki spiesti dzīvot. Šīs nav rindas par mītiskas pagātnes notikumiem kādā tālā un svešā zemē, bet gan citāti no 2020. gada 13. oktobra LR tiesībsarga preses konferences ziņojuma “Par cilvēku dzīves apstākļiem Valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) [1] ”. Institucion