Ieva Rosne

  Maijā tika aizvadītas trīs intensīvas un piesātinātas darba dienas Islandē, piedaloties The Nordic Network of Disability Research konferenc. Pirmo reizi piedalījos zinātniskajā konfernecē, bet tā kā studēju Latvijas Mākslas akadēmijas dokotrantūrā, šis ir obligāts priekšnoteikums, lai varētu aizstāvēt doktora disertāciju.   Islandē gan lasīju referātu, daloties savā pieredzē veidojot FAVEO nodarbinātības modeli, gan noklausījos neskaitāmus referātus par cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu un nodarbinātību no Skandināvijas vadošajiem pakalpojumu sniedzējiem un zinātniekiem nonācu pie vairākiem secinājumiem. 1. Terminoloģija. Visur plaši izmanto terminu intelektuāla invaliditāte (intelectulal disability) vai runājot par intelektuālās attīstības traucējumiem vai mentāla invaliditāte (mental disability), runājot par psihiskām saslimšanām Latvijā izmantotais apzīmējums “garīga rakstura traucējumi” pat ultra iekļaujošajiem un tolerantajiem skandināviem lika izbrīnā saraukt uzacis, jo: 1)

Veselas un attīstītas sabiedrības viena no pazīmēm ir iekļaujoša un empātiska attieksme pret cilvēkiem, kuriem, iespējams dzīvē paveicies mazāk . Tā tas ir un tā tam būtu jābūt, to neviens nevar noliegt un it kā tas nav pat daudz prasīts, vai ne?     Tāpēc vajag sniegt atbalstu un ieviest mehānismus, un, lai būtu pavisam droši, ka visi tiks iekļauti un integrēti, neviens netiks aizmirsts,   šos jautājumus jau gadu desmitiem regulē dažādi normatīvie akti, kas balstīti visā pasaulē atzītās patiesībās. Tie tiek atkal un atkal iekļauti politiskajās vadlīnijās.   Pie šiem jautājumiem kopš Latvijas neatkarības atgūšanas aktīvi strādā neskaitāmas valsts un pašvaldību iestādes , kuru nosaukumos lepni virknējas tādi vārdi kā integrācija, labklājība, sabiedrība, nodarbinātība.   Lai vēl labāk varētu realizēt uzstādītos mērķus regulāri tiek veikti pētījumi, rakstītas atskaites un izdoti bukleti. Tiek organizētas diskusijas un konferences, kurās vadošie nodaļu vadītāji nu jau trīsdes