Dalība "The Nordic Network of Disability Research" zinātniskajā konferencē Isladnē. Pārdomas un secinājumi par Skandināvijas pieredzi.

 

Maijā tika aizvadītas trīs intensīvas un piesātinātas darba dienas Islandē, piedaloties The Nordic Network of Disability Research konferenc. Pirmo reizi piedalījos zinātniskajā konfernecē, bet tā kā studēju Latvijas Mākslas akadēmijas dokotrantūrā, šis ir obligāts priekšnoteikums, lai varētu aizstāvēt doktora disertāciju.

 

Islandē gan lasīju referātu, daloties savā pieredzē veidojot FAVEO nodarbinātības modeli, gan noklausījos neskaitāmus referātus par cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu un nodarbinātību no Skandināvijas vadošajiem pakalpojumu sniedzējiem un zinātniekiem nonācu pie vairākiem secinājumiem.

1. Terminoloģija.

Visur plaši izmanto terminu intelektuāla invaliditāte (intelectulal disability) vai runājot par intelektuālās attīstības traucējumiem vai mentāla invaliditāte (mental disability), runājot par psihiskām saslimšanām

Latvijā izmantotais apzīmējums “garīga rakstura traucējumi” pat ultra iekļaujošajiem un tolerantajiem skandināviem lika izbrīnā saraukt uzacis, jo: 1) neviens nevar saprast kas ar to tieši tiek domāts; 2) ir grūti apkopot datus un veikt pētījumus par to kāda ir reālā situācija iekļaušanas, nodarbinātības un sociālo pakalpojumu saņemšanas jomā, salīdzināt rādītājus un spriest par progresu vai regresu šajā jomā, jo tās tomēr ir divas pavisam atšķirīgas mērķa grupas, kas Latvijā apvienotas vienā grupā.

2. Sociālie pakalpojumi un atklātais darba tirgus. Pirmā daļa. Nodarbinātība.

Situācija ar cilvēku ar intelektuālo invaliditāti nodarbinātības jautājums šobrīd ir ārkārtīgi aktuāla tēma visā Eiropā.

Lai gan Skandināvijā ir ļoti augstā līmenī attīstīti sociālie pakalpojumi – grupu mājas, specializētās darbnīcas, dienas centri, šobrīd skandināvi šo modeli aktīvi kritizē skeptiski dēvējot to par “segregāciju”, argumentējot to ka arī saņemot sociālos pakalpojumus cilvēki ar intelektuālu invaliditāti joprojām tiek izolēti no sabiedrības. Tādēļ tiek uzskatīts, ka ir nevis jārada izolēta darba vide specializētajās darbnīcās vai dienas centros, bet jāatrod veidi kā cilvēkus ar intelektuālu invaliditāti iekļaut atklātajā darba tirgū.

Kā to izdarīt- izskatās, ka par to vēl pagaidām nevienam nav ne jausmas, jo rādītāji visur ir vienādi slikti – dati liecina, ka Somijā, Norvēģijā, Islandē, Zviedrijā cilvēku ar intelektuālo invaliditāti nodarbinātības procents svārstās no 2-4% Aktīvi tiek meklēti veidi un instrumenti, kā šo situāciju uzlabot.

Nodarbinātības modeļi tiek radīti gan izmantojot universālo dizainu, gan attīstot dažādus labās prakses piemērus, tomēr lai gan valdošā retorika ir tāda, ka attīstīt šādas darba vietas ir uzņēmēju un darba devēju ziņā, tomēr papētot labās prakses piemērus, teiksim, Dānijā, nācās secināt, ka šie modeļi tomēr darbojas ar vērā ņemamu valsts līdzfinansējumu.

Kā to paveikt tikai ar privātiem resursiem – izaicinājums, ne tikai Latvijas, bet arī daudz plašākā mērogā.

3. Dzīves vieta.

Institucionālas aprūpes iestādes Islandē beigušas pastāvēt jau vairākus gadu desmitus, šobrīd notiek pakāpeniska attiekšanās arī no grupu mājām.

Iemesls ir gluži tāds pats kā par nodarbinātību – tiek uzskatīts, ka šādas nodalītas un izolētas dzīves vietas veicina nošķiršanu no sabiedrības, nevis iekļaušanu.

Kā risinājums šobrīd tiek veidoti dzīvokļu kompleksi, nodrošinot katram cilvēkams dzīvošana atsevišķos dzīvokļos, ko cilvēki īrē un saņem sev nepieciešamo atbalstu proporcionāli vajadzībai.

Atbalsta modelis veidots līdzīgi kā Somijā. Islandē ir četras atbalsta pakāpes.

Tie cilvēki, kuru invaliditātes pakāpe ir neliela, saņem minimālu atbalstu – viņi dzīvo gandrīz pilnīgi patstāvīgi, sociālie darbinieki ar viņiem kontaktējas vien dažas reizes nedēļā. Tomēr pilnīgi bez atbalsta šie cilvēki netiek atstāti, jo ja notiek kas ārkārtējs – kā ugunsgrēks vai ielaušanās – viņi saņem atbalstu un palīdzību gan no ārkārtas dienestiem, gan sociālajiem darbiniekiem.

Ceturtā – vissmagākā atbalsta pakāpe tiek piešķirta cilvēkiem, kuru invaliditāte ir ļoti smaga kuriem vajadzīgs patstāvīgs atbalsts – viņi nevar ne paši pārvietoties, ne sevi aprūpēt.

Ieva Rosne

www.faveo.lv