"Zaļā koridora” programma ir pēdējā cerība nodarbināt cilvēkus ar ierobežotām iespējām Latvijā

 

Viena no veselas un attīstītas sabiedrības pazīmēm ir iekļaujoša un empātiska attieksme pret cilvēkiem, kuriem, iespējams, dzīvē paveicies mazāk. Latvijā pie iekļaujošas sabiedrības veidošanas tiek strādāts dažādos līmeņos vēl kopš neatkarības atjaunošanas laikiem, tomēr realitātē pārmaiņas notiek ļoti lēni, un cilvēku skaits, kuriem sociālā atstumtība ir ikdienas realitāte, joprojām ir šokējoši liels. Sociālā uzņēmuma “Faveo” valdes priekšsēdētāja Ieva Rosne skaidro, kāpēc esošā sistēma nestrādā un cilvēki ar ierobežotām iespējām joprojām nav spējīgi Latvijā atrast algotu darbu, un kādi ir potenciālie risinājumi.

 

Viena no iedzīvotāju grupām, kurai sociālās atstumtības risks ir izteikti augsts, ir cilvēki ar invaliditāti, tai skaitā ar garīga rakstura traucējumiem (GRT – gan cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, gan ar mentālās veselības traucējumiem), it īpaši jautājumos, kas skar šo cilvēku nodarbinātību vai jēgpilnu nodarbošanos.

 

2022. gadā Latvijā bija 116 963 cilvēki, kuriem piešķirta invaliditātes 1. un 2. grupa. No tiem nodarbināti bija vien 17%, kas ir principā nemainīgs lielums jau gadiem. Pēc funkcionālo traucējumu veida, salīdzinot ar citiem invaliditātes veidiem, viszemākais nodarbinātības līmenis ir cilvēkiem ar GRT: tiek nodarbināti vien 14,5 % no vairāk nekā 30 000 cilvēkiem šajā grupā.  Cilvēkiem ar GRT ir iespēja vērsties savās pašvaldībās, lai saņemtu sociālos pakalpojumus un varētu pavadīt laiku dienas centros, specializētajās darbnīcās, tomēr Labklājības ministrijas dati liecina, ka šādus pakalpojumus arī pēc ilgā, garā, dārgā un ļoti sarežģītā deinstitucionalizācijas procesa saņems mazāk nekā 1% no aptuveni 30 000.

 

Kādēļ esošā sistēma nestrādā?

Daudzi cilvēki, kuriem ir smaga invaliditāte, vēlas un var veikt dažādus darbus, tomēr atrast darbu, tai pašā laikā konkurējot ar tiem, kuriem dzīve iedalījusi labākas kārtis, šiem cilvēkiem ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Teorētiski viņi varētu vērsties Labklājības ministrijas pakļautībā esošajā Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), reģistrēties bezdarbnieka statusā un saņemt kādu no piedāvātajiem atbalsta pakalpojumiem, taču realitātē tas nav iespējams. NVA mērķis ir palīdzēt cilvēkiem iekļauties kopējā darba tirgū, veicinot viņu konkurētspēju. Tomēr esošās sistēmas ietvaros tas vienkārši nav realizējams, jo šie cilvēki sava veselības stāvokļa dēļ nevar izpildīt tās prasības, kas no viņiem tiek sagaidītas. Gadiem nemainīgā statistika norāda uz to, ka darba devējiem izveidotie un pieejamie atvieglojumi (subsidētās darba vietas, nodokļu atvieglojumi, darba vietas pielāgošana utt.) nav bijuši pietiekoši motivējoši un nesasniedz iecerēto mērķi.

 

Šeit ir jāņem vērā vēl viens aspekts – lielākā daļa no šiem cilvēkiem saņem Valsts sociālā nodrošinājuma valsts pabalstu (cilvēkam ar 1. invaliditātes grupu tie ir 227,50 EUR vai 285,74 EUR mēnesī), tomēr tiklīdz cilvēks no nestrādājoša kļūst par strādājošu, šis pabalsts automātiski tiek samazināts par gandrīz 30%, sastādot 62,5 EUR vai 65,9 EUR mēnesī, neatkarīgi no nopelnītās atlīdzības apmēra. Šis noteikti nav nodarbinātību veicinošs faktors.

 

“Zaļā koridora” programma – pēdējā cerība

Lai arī nosaukums “Zaļais koridors” ir plaši zināms dažādos veselības aprūpes kontekstos – nodarbinātības problemātikas risināšanā šis ir jaunums, pie kuras izstrādes esmu strādājusi vairākus gadus. “Zaļā koridora” programma ir izpētīta, un pārbaudīta pieeja. Tās izveidē esmu izmantojusi dizaina domāšanas pamatprincipus, veikusi pētījumi un mērķauditorijas aptaujas. Lai to īstenotu, nav vajadzīgi valsts vai pašvaldības resursi – programma ir ilgtspējīga un pašpietiekama, jo tā tiek balstīta uz sabiedrības līdzdalības un iesaistes veicināšanu.

 

“Zaļā koridora” programmai ir vairāki pamatprincipi: cilvēki ar 1. un 2. grupas invaliditāti var darīt darbus pie darba devējiem pēc abpusējas vienošanās, pēc saviem ieskatiem, vēlēšanās un tādā tempā, kā viņu veselības stāvoklis to atļauj. Par padarīto darbu darba devējs no saviem līdzekļiem norēķinās ar šo cilvēku pēc stundu likmes, izmaksājot viņam “Zaļā koridora” stipendiju vai atlīdzību. Šī summa līdz konkrētam apjomam netiktu aplikta ar nodokļiem (realitātē tā visbiežāk nepārsniegs dažus desmitus vai simtus EUR mēnesī). Lai motivētu darba devējus iesaistīties “Zaļā koridora” programmā, pieņemot savā kolektīvā cilvēkus ar smagu un ļoti smagu invaliditāti, izmaksātā atlīdzība vai stipendija tiktu pielīdzināta ziedojumam sabiedriskā labuma organizācijām, ieskaitot uz to attiecināmajiem nodokļu atvieglojumiem. Ne mazāk būtiski, ka “Zaļā koridora” programma ilgtermiņā varētu palīdzēt kaut daļēji risināt tik aktuālo darbinieku trūkuma jautājumu.

 

Kā liecina jaunākie dati un pētījumi, Eiropā un it īpaši Skandināvijā tiek aktīvi meklēti risinājumi, lai darba tirgū iekļautu cilvēkus ar GRT. Latvijai šī prakse būtu jāpiekopj. Uzskatu, ka “Zaļā koridora” programmas izmantošana būtu moderns un inovatīvs risinājums, kas dotu iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām legālā veidā gūt ienākumus, neprasot papildu valsts, pašvaldību vai citu cilvēku finansējumu. Turklāt šāda pieeja palīdzētu ilgtermiņā valstiskā līmenī risināt nodarbinātības un darba spēka problēmu, lēnām atsakoties arī no esošā sociālo pakalpojumu sniegšanas modeļa. Tas būtu milzīgs solis ne tikai iekļaujošas sabiedrības stiprināšanā, bet arī cilvēku ar GRT emocionālās labklājības veicināšanā. 

Ieva Rosne