Divdesmit pieci tūkstoši ar "neredzamiem cilvēkiem" jeb kāpēc esošā sistēma nefunkcionē

Veselas un attīstītas sabiedrības viena no pazīmēm ir iekļaujoša un empātiska attieksme pret cilvēkiem, kuriem, iespējams dzīvē paveicies mazāk. Tā tas ir un tā tam būtu jābūt, to neviens nevar noliegt un it kā tas nav pat daudz prasīts, vai ne?  

 

Tāpēc vajag sniegt atbalstu un ieviest mehānismus, un, lai būtu pavisam droši, ka visi tiks iekļauti un integrēti, neviens netiks aizmirsts,  šos jautājumus jau gadu desmitiem regulē dažādi normatīvie akti, kas balstīti visā pasaulē atzītās patiesībās. Tie tiek atkal un atkal iekļauti politiskajās vadlīnijās.

 

Pie šiem jautājumiem kopš Latvijas neatkarības atgūšanas aktīvi strādā neskaitāmas valsts un pašvaldību iestādes, kuru nosaukumos lepni virknējas tādi vārdi kā integrācija, labklājība, sabiedrība, nodarbinātība.

 

Lai vēl labāk varētu realizēt uzstādītos mērķus regulāri tiek veikti pētījumi, rakstītas atskaites un izdoti bukleti. Tiek organizētas diskusijas un konferences, kurās vadošie nodaļu vadītāji nu jau trīsdesmit gadu garumā raiti runā un pārliecina par to, ka ir jau labi, un ja vēl nav, tad tūlīt būs.

 

Tomēr realitātē pārmaiņas notiek ļoti lēni un dažās jomās nenotiek vispār. Tas cilvēku skaits, kuriem sociālā atstumtība ir ikdienas realitāte, joprojām ir šokējoši liels - cilvēku skaits, kuri nevienam nav vajadzīgi ir mērāms tūkstošos. Aplūkosim piemēru tikai no vienas jomas  - cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem (GRT - gan cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, gan ar mentālās veselības traucējumiem) nodarbinātību.

 

Latvijā cilvēku ar GRT un piešķirtu invaliditātes 1. un 2. grupu pārsniedz trīsdesmit tūkstošus. No tiem nodarbināti nepilni 15%[1],  sociālos pakalpojumus (dienas centri, specializētās darbnīcas), saņem aptuveni 1%[2].

Jautājums – ko dara un kā savu dzīvi pavada atlikušie vairāk kā 25 000 cilvēki, kuriem nav ne darba, ne jēgpilnas nodarbošanās?

Pēc statistikas datiem vismaz 77%[3] no šiem cilvēkiem, kas ir vairāk kā 23 000 no šiem cilvēkiem dzīvo ģimenēs ar saviem radiniekiem.

Pavadīt 24 stundas septiņas dienas nedēļā ar pieaugušu cilvēku, kuram ir smaga invaliditāte, kuram nav kur iet, nav ar ko nodarboties, turklāt nesaņemot atbalstu nav viegli. To es zinu pēc savas pieredzes, manam dēlam jau 24 gadi.

Šeit, manuprāt, vietā ir loģisks jautājums, kā tad tā? Tā tam nevajadzētu būt,

Tomēr tā ir ikdienas realitāte daudziem jo daudziem cilvēkiem. Lai labāk varētu saprast, kāpēc situācija ir tāda, kāda tā ir, piedāvāju kopā, solīti pa solītim, iziet "lietotāja pieredzes ceļu".

Pirmais variants ir “kļūt par nodarbinātu personu” – t.i., sākt strādāt darbā pie kāda darba devēja, lai to izdarītu ir jāmeklē darbs.

To var darīt pats. Tomēr, cik viegli ir cilvēkam ar smagu invaliditāti - intelektuālās attīstības traucējumiem (IAT), pašam atrast darbu? Iet uz darba intervijām, meklēt sludinājumus, iegūt darba vietu konkurējot ar tiem, kuriem dzīve iedalījusi labākas kārtis? Domāju, ka visiem ir skaidrs, ka šis ceļš nav viegls.

Nemaz nerunājot par tiem cilvēkiem, kuriem IAT ir smagi, kas bieži nozīmē, ka šie cilvēki nemāk ne rakstīt, ne lasīt, un runā vien īsos, dažkārt ne pārāk labi saprotamos teikumos.

Teorētiski varētu vērsties Labklājības ministrijas pakļautībā esošajā Nodarbinātības Valsts aģentūrā (NVA), reģistrēties bezdarbnieka statusā un saņemt kādu no piedāvātajiem atbalsta pakalpojumiem. Tomēr realitātē arī šis nav iespējams, un tam ir divi iemesli.

Pirmkārt, NVA mērķis ir palīdzēt cilvēkiem iekļauties kopējā darba tirgū, tomēr esošās sistēmas ietvaros tas vienkārši nav iespējams. Kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša: šie cilvēki sava veselības stāvokļa dēļ nevar izpildīt visas tās darba devēju prasības, kas tiek sagaidītas no laba darbinieka.  Piemēram, mans dēls nevar un nekad nevarēs ne patstāvīgi iekļauties darba kolektīvā, ne izprast vai izpildīt darba uzdevumus tādos tempos, kā  cilvēks, kuram nav invaliditātes. Viņš nevar strādāt uz pilnu slodzi, viņš pat nevar patstāvīgi nokļūt uz darba vietu. Tomēr tas, ka mans dēls nevar iekļauties lielajā darba tirgū, nenozīmē to, ka viņš nevar strādāt. Viņš ir spēcīgs jaunietis pašos spēka gados, viņš varētu grābt lapas, palīdzēt dārza vai virtuves darbos, varētu tīrīt sniegu un saklāt galdu.

Es zinu,  ka ir daudz cilvēku ar IAT, kuri šādus darbus un darbiņus varētu darīt.

Teorētiski tam būtu jābūt lieliskam veidam kā gūt papildus ienākumus, jo katram ir tiesības saņemt atlīdzību par padarīto. Nopelnītā naudiņa visticamāk būtu mērāma dažos desmitos eiro, ja paveicas – varbūt simtos.  Tomēr realitātē tā tas nenotiek.

Lai sekotu likuma burtam un varētu šādā veidā legāli saņemt papildus ienākumus, jebkuram iedzīvotājam ir VID jāreģistrējas kā saimnieciskas darbības veicējam, jāizraksta rēķini par pakalpojumiem, jāiesniedz ikgadējās atskaites utt., kas bez profesionāla grāmatveža piesaistes ir izaicinājums jebkuram.

Ir pilnīgi skaidrs, ka šo patstāvīgi izdarīt cilvēkam ar smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem ir neiespējami.

Turklāt šeit jāpiemin vēl kāds aspekts. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem saņem Valsts sociālā nodrošinājuma valsts pabalstu (cilvēkam ar 1. invaliditātes grupu tie ir  227,50  EUR  vai  285,74 EUR mēnesī) tomēr, tiklīdz cilvēks no nestrādājoša kļūst par strādājošu, šis pabalsts automātiski tiek samazināts par gandrīz 30% un cilvēks nu jau saņem mazāk attiecīgi 62,5 EUR  vai 65,9 EUR  mēnesī)[4]. Neatkarīgi no nopelnītās atlīdzības apmēra. Šis noteikti nav nodarbinātību veicinošs faktors.

Varētu iet strādāt kā brīvprātīgais. Gan jau, ka atrastos kāds pretimnākošs uzņēmums, kurš būtu  ar mieru sagādāt jēgpilnu nodarbošanos šiem cilvēkiem – varētu palīdzēt birojā kafiju uzvārīt, vai darboties ar kopējamo mašīnu un justies piederīgs un noderīgs. Tomēr tā kā likums nosaka, ka uzņēmumiem nav tiesību organizēt brīvprātīgo darbu, tas arī nav variants.

Cilvēks varētu arī griezties savas pašvaldības sociālajā dienestā un lūgt piešķirt sociālo pakalpojumu (vietu dienas centrā, specializētajā darbnīcā).  Tomēr arī šis nav tik vienkārši. Pirmkārt, vēršanās sociālajā dienestā ar lūgumu kaut ko piešķirt ir pazemojoši, birokrātiski diezgan sarežģīti un ilgi.

Otrkārt, piedāvāto pakalpojumu skaits bieži ir nepietiekošs, uz tiem mēdz būt garas rindas, tie var atrasties tālu no cilvēka dzīves vietas. Piedāvāto pakalpojumu saturs bieži atkarīgs no pakalpojuma sniedzēja sirdsapziņas, pašvaldības piešķirtā finansējuma un darbinieku izpratnes, tomēr jāatzīst, ka tie bieži mēdz būt neatbilstoši cilvēka vajadzībām (protams, ka ir daži labās prakses piemēri šajā jomā, bet par tiem citreiz).

Visticamāk, dienas centros tiks piedāvātas dažādas radošas aktivitātes, tādas kā  pužļu likšana, zīmēšana, muzicēšana, kas drīzāk uzskatāmas par brīvā laika pavadīšanu. Tās nav visiem piemērotas un reti veicina cilvēku iemaņu un prasmju attīstīšanu. Bieži vien notiek tieši pretējais -  cilvēks, atrodoties šādā vidē, regresē. Specializētās darbnīcas, savukārt, ir pieejamas reti un ne visiem.

Tāpat arī šādu pakalpojumu sniegšana nozīmē lielu finansiālo slogu pašvaldībām.

Skaidrs ir viens - sistēma, kura šobrīd ir izveidota nav paredzēta vieta cilvēku grupai, kurā ir 25 000 cilvēki, bet tā vietā lai ieviestu reālus sistēmiskus uzlabojumus, pielāgojot tos konkrētajai mērķa grupai, paredzot, ka centrā ir cilvēks ar viņa individuālajām spējām, vajadzībām un iespējām ierēdņi turpina izlikties neredzam šos cilvēkus.

Liela daļa no šiem vairāk kā 25 000 cilvēkiem varētu strādāt un iekļauties sabiedrībā, ja vien būtu izveidota viņu spējām piemērota atbalsta sistēma, tomēr tādas nav. Kāpēc? Uz šo jautājumu man atbildes nav.

Ieva Rosne

 www.faveo.lv

 

---

[1] Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība. Saeimas analītiskā dienesta pētījums, 2022

[2] Labklājības ministrijas dati. https://www.lm.gov.lv/lv/sabiedriba-balstiti-socialie-pakalpojumi-un-deinstitucionalizacija

[3] Psihiskā veselība Latvijā. Tematiskais ziņojums.  Rīga: Slimību profilakses un kontroles centrs, 2017

[4] https://www.lm.gov.lv/lv/valsts-sociala-nodrosinajuma-pabalsts