Ieva Rosne

Viņam ir 22 gadi, viņš ir stalts jaunietis pašā spēku plaukumā. Viņam visu dienu jāpaliek mājās, bet viņš nevar palikt viens. Viņam ir smagi intelektuālās attīstības traucējumi. “Mammu, uz kurieni mēs šodien varētu aizbraukt, ko mēs šodien darīsim, mammu, aizbrauksim uz skolu…?.”   jautājumi katru dienu birst kā no pārpilnības raga, tikai atbilžu nav.   Nīkstot bezdarbībā jaunieša mentālā veselība pasliktinās, iezīmējot nākotnes perspektīvas drūmos toņos. Oficiālie dati liecina, ka Latvijā ir vismaz 27870 cilvēki ar   invaliditāti ar GRT [1] , no kuriem nav   nodarbināti 85,5 %   tātad 23 700 cilvēki, savukārt   77% no šo cilvēku kopējā skaita   dzīvo ģimenēs. [2] [3] Cilvēki ar GRT   ir termins ar kuru tiek apvienotas divas lielas un ļoti dažādu cilvēku grupas, iekļaujot gan cilvēkus ar psihosociāliem traucējumiem (kā šizofrēnija, depresija, bipolāri traucējum i u.c.), gan cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem...

   Par valsts ierēdņiem. Marta vidū vērsos ar iesniegumu pie Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja lūdzot atbildēt uz vairākiem konkrētiem jautājumiem. Pēc neilga laika saņēmu atbildi, ka mans iesniegums pāradresēts Labklājības ministrijai. Vakar saņēmu atbildi. Nolēmu publicēt visu tekstu, jo tas nenoliedzami raksturo valsts pārvaldes birokrātiskā aparāta gadiem piekoptās komunikācijas formas stilu. "Saeimas S ociālo   un darba lietu komisjas priekšsēdētājam Andrim Skridem Andris.skride@saeima.lv Ievas Rosnes 15.03.2021. Iesniegums. Mans vecākais dēls ir 21 gadu vecs. Viņam ir smagi garīga rakstura traucējumi, tāpēc noteikta 1. grupas invaliditāte. Viņš saslima 5 gadu vecumā, un kopš tā laika esmu darījusi visu, kas bijis manos spēkos, lai tiktu uzlabota viņa veselība, attīstītas nepieciešamās iemaņas un prasmes. Cerēju, ka viņš varēs dzīvot patstāvīgi, nebūdams ne no viena atkarīgs. Daudz ko izdevās panākt un izmainīt, bet diemžēl šobrī...

  Par Valsts sociālās aprūpes centriem Latvijā.    “Kamēr personāls metāla bļodas ar ēdienu liek uz galda, klienti atrodas aiz telpas durvīm, pēc tam personāls durvis atver un aicina klientus pie galda. Novērots, ka klienti skriešus metas pie galda un steigā sāk ēst. Ēdiena porcijas vizuāli ir nelielas un klienti cenšas paņemt citu klientu ēdienu – tas liecina, ka klienti iespējams nav apmierinājuši izsalkumu. Vairākiem klientiem novērojams nesamērīgi ātrs ēšanas temps. Šāda sasteigta ēšanas procesa rezultātā novērots, ka klienti regulāri atrij ēdienu, un tad atkārtoti to košļā un apēd otrreiz.” Un vēl, un vēl, un vēl. Lapaspusēm un lapaspusēm tiek aprakstīts, kādos apstākļos cilvēki spiesti dzīvot. Šīs nav rindas par mītiskas pagātnes notikumiem kādā tālā un svešā zemē, bet gan citāti no 2020. gada 13. oktobra LR tiesībsarga preses konferences ziņojuma “Par cilvēku dzīves apstākļiem Valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) [1] ...